Austrālijā iebraucu pirms vairāk kā septiņdesmit gadiem nepilnu deviņpadsmit gadu vecumā. Šis ir īss stāsts maniem bērniem un mazbērniem par manu dzīvi. Bērnību atceros kā bezbēdīgu dzīvi, lai gan toreiz tas tā nelikās. Dzīvojām Rīgā dzīvoklī un Rīgā gāju skolā. Tanī pašā skolā kur mana mamma bija gājusi un ar to pašu klases audzinātāju, kas bija bijusi manas mammas klases audzinātāja. Mums bija arī lauku mājas. Tā bija lauku saimniecība, kas piederēja manam vectēvam. Atceros dienu kad es kā mazs puišelis, pirms skolā iešanas vecuma, spēlējos ar mūsu ganu suni Paksi – viņš likās tik liels. Vēlāk mēs abi gājām ganos. Rīti bija auksti, zāle balta norasojusi, man kājas slapjas un nosalušas. Atceros arī vienu ļoti aukstu ziemu (laikam 1941/42 gadā) kad Rīgas dzīvokļa loga ārpusē termometrs rādīja –38C
Un tad ienāca krievi un viss uzreiz mainījās. Cilvēki palika noslēpumaini un sačukstējās. Veikalos vairs nebija mantas un kad tās pieveda bija jāstāv rindā un mantas ātri izpirka. Ienāca vācieši un bija tā pati noslēpumainība. Pa ziemu man bija bieži jābrauc uz laukiem pēc pārtikas, man bija mugursoma un rokā piena kanniņa. Un tad es jau biju vecāks un sāku atcerēties un ilgoties pēc veciem labiem laikiem.
Mans ceļojums sākās kad mana ģimene atstāja Latviju pēc otrā pasaules kaŗa un krievi (Padomju Savienība) otro reizi iebruka Latvijā. Mēs baidījāmies, ka krievi turpinās latviešu deportēšanu uz Sibīriju kā to viņi bija darījuši pirms četrim gadiem. Mūsu ceļš veda caur Vāciju, kur sagaidījām kaŗa beigas. Vācijā pavadījām nepilnus četrus gadus speciālās bēgļu transit nometnēs, kas bija iekārtotas bēgļiem pirms viņu izceļošanas. Mans tēvs pēc kaŗa mira Vācijā un es kā vecākais dēls izbraucu pirmais, lai pēc tam izsauktu manu ģimeni no Vācijas. Tajā laikā Austrālija nepieņēma ģimenes, viņiem vajadzēja tikai darba spēku.
Vēlāk izrādījās, ka dažus gadus pēc manas izbraukšanas Amerika (ASV) pieņēma bēgļus ar visām ģimenēm un manējie aizbrauca uz turieni. Tā mūsu ģimene izšķīrās. Es atbraucu uz Austrāliju un pārējie vēlāk uz Ameriku.
Bērnība Latvijā
Bērnību pavadīju vai nu Rīgā vai uz laukiem mana vectēva (no tēva puses) saimniecībā – Tentēn-Jāņos, Saimniecība bija Lielvārdes pagastā netālu no Kaibalas dzelzceļa stacijas. Mans tēvs bija inženieris un strādāja Rīgā. Tas nepatika manam vectēvam, kuŗš gribēja lai viņa dēls strādā viņa lauku saimniecībā. Rīgā mums bija dzīvoklis lielā mājā Avotu ielā 4. Uz Avotu un Marijas ielas stūra bija avīžu kiosks. Tur dežūrēja ormanis gaidīdams pasažierus. Pa ziemu skolas laikā es dzīvoju Rīgā un skolas brīvdienās uz laukiem. Mēs bijām četri bērni – es, brālis Ojārs, māsa Margrieta un jaunākais brālis Andrejs. Andrejs ir 8 gadus jaunāks par mani. Manas mammas vecāki arī dzīvoja Rīgā tanī pašā dzīvokļu mājā.
Mūsu dzīvokļu māja bija liela un izveidoja četrstūri ar laukumu vidū. Mājas laukumā žīdi ap Lieldienu laiku rīkoja būdiņu svētkus. Tā mēs tās izdarības saucām.Viņi ēda pie gaŗiem izdekorētiem galdiem un teica runas. Tanī pašā laukumā arī reiz pa gadu rudenī saveda kurināmo malku, kuŗu pēc tam divi vīri ar rokas zāģi sazāģēja un tad sacirta mazos gabalos, kuŗus varēja ielikt krāsnī vai plītī. Dzīvoklī apkure un ūdens sildīšana bija ar malku. Mūsu krāsns bija tā novietota ka viņa sildīja trīs istabas. Katram dzīvoklim pagrabā bija nodalījums kur glabāja malku. Man ar brāli Ojāru bija jāgādā ka dzīvoklī vienmēr ir pietiekoši daudz kurināmā malka.
Skola bija uz Avotu un Stabu ielas stūra. Es 1944. gadā pabeidzu pamatskolu un jutos lepns kad, kā skolas beigšanas dāvanu, saņēmu grāmatu Mērnieku laiki. Man tā grāmata vēl ir šodien. 1944. gada sākumā krievu fronte jau bija pārgājusi Latvijas robežu un visas skolas tanī gadā beidza mācības gadu aprīļa sākumā, vairāk kā mēnesi agrāk kā parasti.
Uz laukiem es no sākuma ganīju govis un aitas, bet vēlāk man uzticēja visādus citus lauku darbus. Viens no maniem darbiem bija aizvest pienu uz staciju lai noķertu „piena vilcienu”. Piens bija jāved īsi pirms vilciena pienākšanas lai piena kannām nebūtu pārāk ilgi jāstāv stacijā saulē. Pirms vešanas pienu dzesējām ar akas ūdeni. No akas to pumpēja lielā mucā un laida aukstam ūdenim tecēt cauri piena dzesēšanas aparātam atpakaļ akā. Atceros arī kulšanas talkas rudenī. Ar malku kurināms „dampis” ar kuļmašīnu apbraukāja vietējās saimniecības. Kulšanas talka ilga vairākas dienas. Visa šķūnī savestā labība tika izkulta un graudi saglabāti klētī un pārpalikušie salmi samesti kaudzē ārpus šķūņa. Mans darbs bija piegādāt ūdeni dampim no upītes.
Kad krievi (Padomju Savienība) 1940. gadā pirmo reizi iebruka Latvijā es biju vectēva saimniecībā un redzēju kā krievu tanki un armijas mašīnas bauca pa Daugavpils lielceļu uz Rīgu. Dažus mēnešus vēlāk, kad skolas gads sākās, pirmajā skolas dienā skolotāja gaŗos armijas zābakos teica, ka laiki ir mainījušies un mums kā svešvaloda tagad būs krievu valoda nevis angļu un mums visiem bija jāraksta savi vārdi ar krievu burtiem. Kad gadu vēlāk, pēc otrā pasaules kaŗa sākšanās, vācieši padzina krievus no Latvijas, latvieši sajusmā ar ziediem saņēma vācu armiju kā atbrīvotājus, jo tikai dažas nedēļas pirms tam bija notikusi 14. jūnija latviešu izvešana uz Sibīriju.
Pēc viena gada krievu valdīšanas un viņu nežēlībām latvieši gaidīja atbrīvošanu. Runāja ka kaŗš esot sācies, cilvēki paslepus klausījās radio ziņas no ārzemēm. Izskatījās ka krievi nebija sagatavojušies vāciešu uzbrukumam un panikā bēga uz Krieviju. Un es no neliela attāluma redzēju savu pirmo kaŗa piedzīvojumu – vāciešu uzbrukumu krieviem. Man toreiz bija nepilni 12 gadu. No manas vectēva saimniecības varēja redzēt Rīgas–Daugavpils dzelzceļu pa kuŗu daudzi vilcieni brauca uz Kreiviju. Manā acu priekšā vācu lidmašīna apgāza viena pasažieru vilciena vienu vagonu nometot tam blakus bumbu un pēc tam atgriezās un apšāva cilvēkus, kas no šī vagona bēga. Mans kaimiņu draugs Alvis (drusku vecāks pa mani) steidzās ar divriteni skatīties un gandrīz pats ieskrēja krustugunīs. Laimīgā kārtā viņš netika pietiekoši tuvu vilcienam un izglābās. Sākās vācu laiki un tagad man skolā svešvaloda bija vācu valoda. Un tā trīs gadus pēc kārtas pamatskolā es mācījos jaunu svešvalodu – angļu, krievu un nu vācu.
Ap 1944. gada septembŗa vidu mēs sākām savu braucienu prom no Latvijas, lai gan tad es to vēl īsti neapzinājos. Krievu fronte jau kopš jūlija bija Latvijas austrumos. Kaŗa dunoņa lauku saimniecībā bija dzirdama dienu un nakti. Pa nakti krievu lidmašīnas meta „svecītes” kas apgaismoja visu apkārtni. Sakrāmējām divus ratus ar mantām un devāmies ceļā. Braucēji bijām mūsu ģimene un poļu puisis Jēkabs (laukstrādnieks) ar savu sievu Emīliju. Pārējie strādnieki – puiši un meitas – bija pazuduši jo pēc viņu domām tagad sāksies jauni laiki. Visus mājas lopus (govis, aitas, cūkas, zirgus un kumeļu) izlaidām ārā.
Mūsu ceļa mērķis bija radi Talsos, kur mēs palikām līdz novembŗa beigām. Pie Rīgas mums un daudziem citiem bēgļu ratiem bija jāgaida vairākas dienas mežā, jo ceļi bija pilni ar vācu armiju, kas bēga no krievu ielenkuma ziemeļos no Rīgas un devās cauri Rīgai uz Kurzemi. Mēs Rīgā palikām dažas dienas pie mammas vecākiem Avotu ielā. Braucot tālāk, netālu aiz Rīgas mēs pārnakšņojām maza mežiņa maliņā un nosvinējām manu 15. dzimšanas dienu. Dažas nedēļas vēlāk krievu kaŗaspēks ieņēma Rīgu. Mammas vecāki aizbrauca uz Vāciju ar bēgļu kuģi no Rīgas kamēr mēs vēl bijām Kurzemē. Pēc kaŗa mēs satikāmies Baireitas bēgļu nometnē. Talsos atstājām gandrīz visu mantu. Paņēmām līdzi tikai to ko varējām panest un ar „mazo bānīti” (šaursliežu vilcienu) braucām uz Ventspili.
Vācija
Mūsu ģimene izbrauca no Latvijas 1944. gada novembŗa beigās (domāju 27. nov) kad Rīga, Vidzeme, Latgale un Zemgale jau bija krievu rokās. Braucām ar vācu armijas lazaretes kuģi. Visi bēgļu kuģi jau bija aizbraukuši. Mamma un Paultanta strādāja uz kuģa kā ievainoto kaŗavīru kopējas. Izbraucām vakarā no Ventspils ostas. Nākošo dienu pavadījām jūrā pie Liepājas un pa nakti braucām tālāk. No kuģa redzējām kā krievi bumboja Liepāju. Uz kuģa bija arī vēl viena bēgļu ģimene. Skatījāmies uz Liepāju un dziedājām Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils. No kuģa izkāpām Gottemhafenā (tagad Gdinsk) no kuŗienes mūs caur vairākām atutošanas nometnēm ar vilcienu aizveda uz Berlīni. Brauciens bija ar pārtraukumiem un ilga pāris nedēļas. Berlīnē mums bija jāstrādā dzelzceļa darbnīcās. Katru dienu bija divas bumbošanas, amerikāņu lidmašīnas pa dienu lidoja tik augstu ka vāciešu lodes viņas nevarēja sasniegt un angļu bumbvedēji ap 10 vakarā. Vakarā vācieši ar starmešiem meklēja angļu lidmašīnas un mēģināja tās nošaut. Mums pa uzbrukuma laiku bija jāiet speciālos pazemes bunkuros. Man bija ziņkārība. Ja iespējams, es paliku pie ieejas durvīm un mēģināju skatīties kas notiek ārā.
Dažas nedēļas pirms 1945. gada Lieldienām Berlīnē sāka palikt pa „karstu” un mēs gribējām braukt prom. Nelaida. Vācijā kaŗa apstākļos nevarēja tā vienkārši bez iemesla braukāt ar vilcienu un mēs nevarējām nopirkt vilciena biļetes ja nav sarunāts darbs un dzīves vieta gala pilsētā. Mums pat nebija zināma pilsēta kur braukt, tikai prom no Berlīnes uz Vācijas dienvidrietumiem. Braucām „pa zaķi” un bieži mainījām vilcienus. Naktis pārgulējām stacijās uz soliem. Tagad pārdomājot man liekas ka mūsu brauciens izdevās tikai tāpēc ka vāciešos pēdējos kaŗa mēnešos bija apjukums un viņiem nebija laiks mūs tramdīt. Vilcieni bija pilni ar kaŗavīriem. Mēs beigās nokļuvām Baireitā (Bayreuth), kur sagaidījām kaŗa beigas.
Tūlīt pēc kaŗa Vāciju sadalīja okupācijas zonās – amerikāņu, angļu, franču un krievu. Baireita bija amerikāņu zonā. Rietumu sabiedrotie nodibināja transit nometnes bēgļiem no tām valstīm, ko Vācija bija okupējusi. Šīs bēgļu nometnes arī „apciemoja” krievu virsnieki un aicināja mūs braukt atpakaļ uz Latviju. Nometnēs, ko uzturēja UNRRA, bēgļi varēja dzīvot pirms pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi rietumu valstīs. Bēgļu nometnes bija izkaisītas pa visu Rietumvāciju un pastāvēja līdz 1949. gadam, kad nodibināja Rietumvācijas valsti. Viena šāda nometne bija Baireitā, kuŗu toreiz sauca par DP nometni (Displaced Persons). Tur latvieši ātri nodibināja „mazu Latviju” – bija skolas, teātŗi, koŗi. Mana pirmā teātŗa loma bija Blaumaņa lugā Ļaunais gars kuŗā es tēloju Ābramu. Es dziedāju arī korī un 1946. gadā piedalījos vairākās dziesmu dienās Baireitas apkārtnē. Nometnē nebija jāstrādā, lai gan man bija jāiet vidusskolā. Skolās bija stingra disciplīna un tās vadīja Latvijas skolotāji, dažreiz pat universitātes lektori. Mans latiņvalodas skolotājs bija tā laika Latvijas universitātes profesors Ķikauka.
Austrālija
Kā jau minēju DP bēgļu nometnes bija pagaidu nometnes pirms izceļošanas pastāvīgai dzīvei uz ‘kautkurieni’. Jautājums kur braukt un kas notiks bija pastāvīgs sarunu temats nometnē, itsevišķi kad nāca darba piedāvājmi no Anglijas un Beļģijas. Šie piedāvājumi mums nepatika, jo tur darbs bija pazemē ogļraktuvēs. Bez tam Eiropa nelikās pietiekoši tālu no Padomju Savienības. Nezinājām arī vai drīkst atteikt piedāvājumu, bet atteicām un cerējām uz Ameriku vai Kanādu, kur klimatiskie apstākļi mums likās līdzīgi Latvijai. Tajā laikā Austrālija un Venecuēla bija pirmās valstis ārpus Eiropas, kas pieņēma pēckaŗa bēgļus no Vācijas. Amerika un Kanāda toreiz vēl neņēma bēgļus no Eiropas. Neviens nezināja vai un kad šīs valstis ņems bēgļus. Beidzot 1948. gada sākumā mēs trīs vidusskolas draugi es, Jānis Jaunozoliņš un Margons Vīksna, pēc ilgām pārrunām ar savām ģimenēm nolēmām braukt uz Austrāliju un pēc tam izsaukt savas ģimenes no Vācijas. Mana ģimene bija liela – mamma, divi jaunāki brāļi un māsa, Paultanta un mammas vecāki. Jāņa un Margoņa ģimenes bija viņu mammas. Mēs pieteicāmies uz Austrāliju un pēc vairākām veselības pārbaudēm aizbraucām ar vilcienu uz Bremerhaven un 1948. gada 20. martā ar kuģi „General Black” izbraucām uz Austrāliju. Pēc 5 nedēļām un 3 dienām mēs 27. aprīlī iebraucām Melburnā.
Uz kuģa mēs bijām 860 pasažieri – galvenokārt igauņi, latvieši un lietuvieši – un 180 kuģa apkalpe. Brauciens, izņemot pirmo nedēļu bija patīkams, pirmā nedēļā Atlantijas okeānā bija nejauka vētra, daudziem bija „jūras slimība” un nevarēja ēst. Kuģa ārsta pamācība bija – svaigs gaiss, dzert daudz ūdeni un atpūsties. Bija vairāki sarīkojumi kuŗos piedalījās visu trīs baltijas tautu danču orķestri un koŗi. Sarīkojumi bija dažādi – par godu kapteinim viņa dzimšanas dienā, ekvatora krustošanai, starptautiskai datuma līnijas krustošanai un vienkārši karnevāla vakari.
Latvieši uz kuģa nodibināja vīru dubultkvartetu, kuŗā es arī piedalījos. Bez manis dubultkvartetā dziedāja arī kādreizējais Sidnejas vīru koŗa dibinātājs Alfreds Siļķens. Koris uzstājās vairākos sarīkojumos uz kuģa.
Iebraucot Austrālijā man bija viens koferis ar dažām drēbēm, un divām grāmatām. Tās grāmatas bija brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki, ko es dabūju kā dāvanu beidzot Rīgas pamatskolu. Otra grāmata bija Rolfs mūža mežos – kāda zēna piedzīvojumi Kanādas mežos. Man vēl ir abas grāmatas. Man bija arī dažas piezīmju burtnīcas. Starp drēbēm man bija viens ziemas mētelis, ko es bieži valkāju uz kuģa klāja. Kuģa apkalpe mūs mudināja iet svaigā gaisā. Pēc dažām dienām es mēteli aizmetu, jo viņš bija ļoti piesūcies ar jūras sālsūdeni un izskatījās balts kā sālī izmērcēts. Un toreiz es domāju ka Austrālijā tāds biezs mētelis nav vajadzīgs.
Mums praktiski nebija nauda, jo Vācijas nauda toreiz nebija starptautiski derīga. Kad iebraucu Austrālijā 1948. gada 27. aprīlī Vācija vēl bija okupēta valsts. Vairāk kā gadu vēlāk Rietumu sabiedrotie, tas ir ASV, Anglija un Francija vienojās izvest savu kaŗaspēku un atļaut Vācijai dibināt savu valsti, kas vēlāk izveidojās par Rietumvāciju ar savu valsts aparātu un naudu, kas bija starptautiski atzīta. Krieviem tas nepatika un viņi sarīkoja Berlīnes blokādi jo viņi gribēja savus rietumu sabiedrotos izspiest no Berlīnes. Tas viņiem neizdevās. Berlīne toreiz bija Krievu zonā ar ceļa un dzelzceļa koridori uz rietumiem. Berlīnē tāpat kā Vacijā bija ASV, Anglijas un Francijas un Krievu zonas. Pa šo koridori Rietumu valstis piegādāja sadzīvei nepieciešamās lietas savām zonām. Ogles kurināšanai un pārtiku un citas sadzīves lietas. Krievi šo koridori aizbloķēja un apmēram nepilnu gadu Rietumu sabiedrotie visu dzīvei nepieciešamo savām zonām Berlīnē piegādāja ar lidmašīnām.
Mūsu bēgļu „valūta” Vācijā bija cigaretes ko DP nometnē katram pieaugušam regulāri izdalīja. Es neatceros cik bet man liekas 1 vai 2 paciņas pa nedēļu. Es par savām cigaretēm nopirku lietotu divriteni. Pat uz kuģa mums deva regulāras cigarešu devas un ja kādu darbu darīja tad arī par to maksāja ar cigaretēm. Pēc iebraukšanas Austrālijā mums visiem deva bezdarbnieka pabalstu līdz tam brīdim, kad mēs sākām strādāt un paši pelnīt. Pabalsts bija 25 šiliņi pa nedēļu no kā mēs uz rokas dabūjām 5 šiliņus, pārējo valsts ieturēja lai segtu izdevumus par mūsu uzturēšanu. Manā gadījumā tas pabalsts ilga nepilnas 3 nedēļas. No kuģa mūs ar vilcienu aizveda uz Bonegillas nometni (ex armijas) no kurienas 4. maijā mēs sākām 3 dienu vilciena braucienu uz El Arish (dažas vilciena stacijas uz ziemeļiem no Tully) kur mēs cirtām cukurniedras līdz 1948. gada Ziemassvētkiem (cukurniedru ciršanas sezonas beigas). Vēlāk izrādijās ka cukurniedru darbam es jau biju nozīmēts pirms izbraukšanas no Vācijas. To es uzzināju pētot kuģa pasažieru sarakstu kur manam vārdam bija pieraksts „sugar”. Ēdināšana brauciena laikā bija kādā vilciena stacijas bufetē – visur bija tas pats ēdiens – ceptas desas, kartupeļi un saknes; brokastīs, pusdienās un vakariņās.
Pirmo nakti Austrālijā es gulēju uz kuģa, jo mēs iebraucām 26. aprīļa vakarā un nokāpām no kuģa 27. aprīlī. Nokāpšana un imigrācijas dokumentu kārtošana ilga lielāko dienas daļu, jo mēs uz Bonegillu braucāma ar vilcienu pa nakti. Skati ko es redzēju pa logu mani ļoti nobēdināja, jo es redzēju tikai nokaltušus koku siluetus, kas man atgādināja kādu neapdzīvotu vietu kā mēnesi. (pa pārējo laiku es laikam gulēju). Bonegillā bijām nepilnu nedēļu. Atceros ka tur bija aukstas naktis un mums daudz stāstīja par ANZACiem.
Par cukurniedru ciršanu mums nemaksāja par nostrādātām stundām, bet par padarīto darbu. Mērvienība bija tonna un par to maksāja 8/6 (8šil un 6pensi) par labām niedrām un vairāk, ja nav tik labas niedras. Šīs maksas visiem cirtējiem bija vienādas, kā mums tā vietējiem. Salīdzinājmam – ‘basic wage’ (nekvalificēta strādnieka alga) toreiz bija £6 pa nedēļu. (£1 = 20 šiliņi). Pieredzējis cirtējs pelnīja £20 pa nedēļu kas ipm 3x „basic wage” bet mēs no sākumā £3. Cukurniedru cirtēji strādāja 8 cilvēku grupās un naudu maksāja grupai un tad sadalīja uz galviņām. Cirtēju grupas dzīvoja bleķa barakās pa diviem vienā istabā. Piedzīvojuši cirtēji negribēja savā grupā iesācējus. Mēs uz cukurniedrām aizbraucām vairāki simti (pilns vilciens) un mūs izsēdināja vairākās stacijās ap Tully. Mums visiem bija jāiestājās arodbiedrībā (Australian Workers Union) un jāmaksā „union” nodevas, citādi nevarēja cirst niedras.
Cukurniedrām ir daudz sausu lapu ar zaļu lapu kušķi galā. Pirms ciršanas sausās lapas nodedzināja, ko darīja iepriekšējās dienas vakarā. Nodedzinājām tikai tik daudz niedru cik nākošā dienā varējām nocirst citādi zaudējām naudu, jo divu dienu nodedzinātas niedras zaudēja vairāk sīrupu nekā pirmā dienā cirstas un palika vieglākas. Mums parādīja kā nodedzināt cirtāmo niedru sausās lapas un pasargāt pārējās niedras no degšanas un ka niedra jānocērt pie pašas zemes. Teica arī ka dienas beigās nocirstās niedras jāielādē speciālos trulīšos. Pārejo mums bija jāiemācās pašiem.
Mēs skatījāmies kā blakus laukā austrālieši strādāja un mācījamies. Vakaros krodziņā pārrunājam lietas un mācījamies arī par niedru ciršanas nerakstītiem „likumiem”. Izrādījās ka, ja saimnieks liek cirst sliktas niedras, tad ir jāprasa speciāla piemaksa un tas jādara pirrms ciršanas. Tātad mums, iesācējiem, bija jānovērtē niedru kvalitāte pirms ciršanas. Ja nevar vienoties tad jāsauc inspektors kas nosaka piemaksas lielumu. Ja neprasa piemaksu tad nedod. Mūsu grupā es biju runātājs ar saimniekiem, jo citi domāja ka mana anglu valoda bija labāka. Labas niedras skaitījās gaŗas, resnas un smagas niedras. Īsas vai trauslas niedras skaitījās sliktākas jo nav tik smagas. Mums maksāja pēc nocirsto niedru svara. No sākuma saimnieks ierādīja labas niedras, bet tad ar katru dienu bija jācērt īsākas niedras. Pagāja daži mēneši kamēr mēs uzzinājām ka pa sliktām niedrām var dabūt piemaksu. No sākuma pelnījām £6 nedēļā. un sezonas beigās mēs jau pelnījām līdzīgi vietējiem cirtējiem £20 nedēļā.
Pa niedru ciršanas sezonu mums nebija brīvdienas kā tādas, bet mēs dažreiz aizbraucām uz jūrmalu ar grieķu ģimeni, kas mūs aizveda savā mašīnā. Nevienus citus latviešus, izņemot mūsu pašu paziņas no kuģa, mēs tur nesatikām. Mēs visi bijām kājnieki. Vēlāk daži sametās kopā un nopirka lietotu motociklu. Es nopirku šauteni. Tai grieķu ģimenei piederēja veikals (general store) kuŗā pārdeva visu ko, ieskaitot ēdienu, drēbes un darba rīkus pat divriteni. Viņi bieži mums uz baraku pieveda preces – ēdienus un drēbes.
Cukurniedru rajonos bija mazas cukurfabrikas kas niedru sīrupu pārvērta brūnā jēlcukurā „raw sugar” ko ar kuģi veda uz lielpilsētu cukura „refinerijām”, kas šo jēlcukuru pārvērta baltā cukurā Kad niedru ciršanas sezona beidzās mums bija jābrauc strādāt uz vienu no trim cukurfabrikām (Refinery) – Sidnejā, Melburnā vai Adelaidē. Es izvēlējos Melburnu. Mums cukura darbos bija jāstrādā līdz 1950. gada aprīlim (2 gadi pēc iebraukšanas Austrālijā). Melburnā es strādāju Yarraville cukurfabrikā (Sugar Refinery) kur brūno cukuru pārvērta baltā cukurā un kā blakus produktu ražoja sīrupu un treacle (rūgts sīrups). Alga bija krietni mazāka kā pieredzējušam cukurniedru cirtējam. No sākuma bija basic wage, bet pamazām alga pieauga kad strādāju atbildīgāku darbu. Kad mani obligātie 2 gadi valsts noliktā darbā bija beigušies man piedāvāja pastāvīgu darbu par „sugar boiler” kas bija mans darbs pēdējos 2 mēnešus. Es to noraidīju, jo gribēju būt inženieris. Viņi to neseprata.
Es steigā atstāju cukurfabriku, jo jutos aizvainots ka viņi nesaprata, ka gribu sasniegt ko vairāk nekā „sugar boiler” amatu ko es tur biju iemācījies. Nākošā dienā nomierinājies es atskārtu ka biju bijis pārsteidzīgs, jo citā fabrikā man jāsāk atkal no nulles. Es tak varēju tur palikt līdz atrodu piemērotāku darbu maniem plāniem. Darbu fabrikā jau nebija grūti dabūt, bet par zemāku algu. Nākošos mēnešus strādāju gumijas fabrikā kur taisīja rokturus slīdošām trepēm.
Pēc iebraukšanas Melburnā es drīz sāku iet vakarskolā koledžā, lai dabūtu savu inženiera diplomu. Man vispirms bija jānoliek angļu valodas eksāmeni. Daudzi citi mani kuģa biedri nākošā gada maijā brauca atpakaļ uz cukurniedrām naudu sapelnīt, bet nu jau kā pieredzējuši cirtēji. Es paliku Melburnā, lai varētu koncentrēties uz studījām. Pēc divu gadu līguma cukurfabrikā meklēju darbu kādā inženieru birojā pirms esmu pilngadīgs un bez kvalifikācijām, jo domāju ka nepilngadīgums man palīdzēs dabūt darbu, (toreiz nepilngadīgiem maksāja juniora algu). Cerēju ka darbs inženieru birojā varētu palīdzēt manām studījām vakara skolā. Mani pieņēma consulting inženieru Firma Roderick Ross and Associates (Firma).
Melburnas latviešu sabiedrībā toreiz bija regulāri piektdienas vakaru literārie sarīkojumi – katru otro piektdienu. Tie bija priekšlasījumi par latviešu rakstniekiem un citām latviešu personībām. Latviešu nams toreiz vēl nebija, īrēja telpas Collingwood’as town hallē. Mēs, tas ir latvieši, vēl nebijām iedzīvojušies austrāliešu sasbiedrībā un visi latviešu sarīkojumi bija ļoti populāri un labi apmeklēti.
Draudzes nodibinājās pašā sākumā – Melburnā bija divas luterāņu draudzes (vispirms Kociņa un un pēc tam arī Grosbacha) un viena katoļu draudze. Arī jauktais koris un skauti dibinājās pirmajos gados. Tautas deju kopas un sporta kopas nāca vēlāk. Bez piektdienas vakariem Grosbacha draudze rīkoja arī regulāras ‘balītes’ latviešu jauniešu starpā, lai veicinātu savstarpēju draudzību. Tam nolūkam atkal īrēja telpas, parasti kautkur baznīcā. Tur jau es arī iepazinos ar Maiju. Dažus gadus vēlāk mēs apprecējāmies.
Melburnas Latviešu nama pirkšanai sākumā vāca ziedojmus un vēlāk pārdeva pajas, kuŗas vairums latviešu uzskatīja par ziedojumiem. Latviešu sabiedrība visos centros toreiz ļoti gribēja ‘savu namu’. Man vēl tagad ir piecas £5 Melburnas latviešu nama pajas – tā kā es esmu Melburnas nama līdzīpašnieks.
No sākuma dzīvojām divstāvu mājā Williamstown’ā kas ir netālu no cukurfabrikas Yarravillē. Mums katram bija sava istaba un kopēja virtuve. Apmēram gadu pēc obligātā divu gadu „cukura darba” es ar Jāni Jaunozoliņu iepirkām māju Mitcham’ā un es tur no sākuma dzīvoju pirms viņa mamma atbrauca no Vācijas. Jānis J. toreiz bija „bagāts” jo viņš aizbrauca cukurniedras cirst vēl vienu sezonu un tādejādi nopelnīja iemaksas naudu mājas pirkšanai. Faktiski Jānis pirka māju bet uz manu vārdu, jo viņš tad vēl nebija pilngadīgs un nevarēja parakstīt pirkšanas līgumu. Mums bija savstarpēja noruna ka es pēc Jāņa pilngadības pārrakstīšu māju uz viņa vārdu. Margons Vīksna ar ko mēs kopā atbraucām uz Austrāliju pēc otrās cukurniadru sezonas aizbrauca uz Adelaidi.
Vēlāk es dzīvoju pie austrāliešu ģimenēm kā „bed and breakfast” īrnieks. Man bija viena istabiņa. Īrē bija ieskaitītas brokastis, bet vakariņas varēja ēst par piemaksu pie ģimenes galda. Vakariņās bieži bija „tripe”, kas man ļoti negaršoja. „Tripe” ir ēdiens kas ir gatavots no liellopu kuņģa. Tā kā man vakaros bija vakarskola tad es diezgan reti izmantoju šīs vakariņas.
Sākuma gados Austrālijā diezgan sāpīgi izjutu prombūtni no ģimenes. Toreiz nebija mūsdienu technoloģija – internets un mobīlie telefoni. Tālsarunas uz citu Austrālijas pilsētu vai uz ārzemēm bija dārgas. Mums pat nebija parastie telefoni. Vajadzēja iet uz „telefona būdiņu” uz ielas. Sazināšanās bija vienīgi ar parasto pastu ar vēstulēm. Tas nozīmēja ka viena domu apmaiņa, tas ir vēstules aizsūtīšana un atbildes saņemšana, ilga vismaz vienu mēnesi.
Pēc apprecēšanās mēs ar Maiju no sākuma dzīvojām vienistabas „dzīvoklī” South Yarra. Tā bija daudzistabu māja ar koridori pa vidu, ko izīrēja kā dzīvokļu māju. Mūsu dzīvoklis bija vienu no tām istabām, kopēja mazā mājiņa ar dušu un nodalījums no virtuves kā mūsu virtuvi, kuŗai nebija izlietne bet dārza krāns aiz loga. Mūsu istabā bija arī klavieres Maijai, kuŗas mēs klusinājām ar drēbi starp stīgām lai netraucētu kaimiņus.
Pēc tam mēs pārgājām dzīvot pie Maijas vecākiem, kuŗi tad bija iepirkuši māju East Malvernā. Tur dzīvoja arī Maijas mammas māte un tēva brālis Pēteris, kas lepojās ar to ka viņš ir Lāčplēša Ordeņa kavalieris. Mēs tur nodzīvojām vairākus gadus. Visu šo laiku es strādāju inženieru firmā un pa vakariem gāju vakarskolā. 1958. gadā dabūju savas kvalifikācijas un arī mana skola bija pārtapusi par universitāti – no koledžas par ‘Melburne Institute of Technology’.
Īsi pēc Annas piedzimšanas mēs ar Maiju iepirkām māju Karnegijā (Carnegie) Tā bija maza divu guļamistabu māja kuŗai mēs izpulējēm grīdu un izkrāsojām istabas pirms ievākšanās. Jutāmies, ka mūsu dzīve ir nokārtojies. Mums bija divi bērni, pašiem sava māja un man labs darbs. Un tad nāca pirmais pārsteigums. Mana Firma, kuŗā nu jau es vairākus gadus strādāju kā kvalificēts inženieris, man piedāvāja darbu Adelaidē strādāt pie jaunas ēkas būves Adelaides bērnu slimnīcai. Firma mani ar ģimeni pārcela uz Adelaidi un pirmos 6 mēnešus maksāja īri man par māju. Es jutos priecīgs un lepns par izrādīto uzticību un biju gatavs braukt. Maijai, kas redzēja komlikācijas mājas dzīvē un ka svešā pilsētā nevienu nepazīst, tas nepatika bet piekrita. Edvīns bija apmēram gadu vecs. Braucām ar vilcienu guļamvagonā un Firma gādāja par mēbeļu pārvešanu uz Adelaidi.
Adelaidē ātri iepazināmies ar vairākām ģimenēm un iesaistījāmies latviešu sabiedrībā. Vienai no tām ģimenēm – Liepiņiem – bija motorlaiva un viņi bija regulāri ūdens slēpotāji. Gandrīz katru nedēļas nogali braucām uz vietējo jūras līci slēpot. Liepiņi bija skolotāji un viņiem bija trīs viduskolas vecuma meitas, kas visas bija labas slēpotājas,
Adelaidē nopirkām automašīnu kam aizmugures sēdekli varēja pārkārtot kā gludu grīdu. Diezgan bieži pa nedēlas nogalēm braucām uz Melburnu pie Maijas vecākiem un lai satiktu vecos draugus. Mašīnas aizmugurē ielikām plastikas madraci kur bērniem gulēt un braucām. Braucām piektdienā pēc darba pa nakti. Pa sestdienu un svētdienu izciemojāmies un svētdienas vakarā braucām atpakaļ uz Adelaidi, lai pirmdienas rītā varētu būt darbā.
Darbs man bija interesants. Drīz vien tiku iesaistīts bērnu slimnīcā dažādos blakus darbos, kas nesaistījās ar jaunās ēkas būvi. Slimnīcas katlu mājā tad būvēja jaunu tvaika katlu kur man bieži bija jāatrisisina dažādas problēmas. Slimnīcā tvaiks galvenokārt bija vajadzīgs instrumentu sterilizācijas aparātiem, bet tvaiku lietoja arī drēbju mazgāšanai un virtuvē.
Kad pēc dažiem gadiem jaunā bērnu slimnīcas ēka bija pabeigta mani aicināja atpakaļ uz Melburnu un piedāvāja būt par firmas līdzīpašnieku. Par to bija jāmaksā – jānopērk daļa no firmas. Tā kā man nebija nauda tad man būtu bijis jāstrādā vairākus gadus par zemu algu. Piedāvājumu nepieņēmu. Domāju ka tas nebija financiāli izdevīgi. Sameklēju citu Melburnas consulting engineering firmu, ko es pazinu, un tie man piedāvāja braukt uz Brisbani un tur atvērt un vadīt viņiem jaunu nodaļu.
Un tā sākās mans Brisbanes laiks.
Pārcelšanās noteikumi uz Brisbani bija tādi paši kā iepriekšējo reizi uz Adelaidi tikai šoreiz mums bija trīs bērni. Maija ar Annu un Edvīnu brauca ar vilcienu un es ar Pēci braucām ar autiņu. Brisbanē iebraucām 1965. gada augustā, un drusku vairāk kā mēnesi vēlāk piedzima Pauls. Maijai pārcelšanās uz Brisbani tikai pāris mēnešus pirms paredzētās Paula dzimšanas nebija viegla. Tāpat kā iepriekšējo reizi mēs Brisbanē nevienu nepazinām, bet drīz vien tas mainījās. Mūsu pirmajā mājā bija pietiekoši daudz mēbeles, lai varētu dažas dienas iztikt pirms mūsu mantas un mēbeles atveda no Adelaides.
Brisbanē mēs arī piedzīvojām zināmu greizsirdību kāda valdīja starp Austrālijas pavalstīm. Šinī gadījumā tas bija sakarā ar skolām. Kad pieteicām Pēci vietējā Brisbanes pamatskolā viņi, uzzinājuši ka nākam no Adelaides, uzreiz un bez nekādām pārbaudēm, ieteica viņam iet zemākā klasē jo Brisbanē esot augstāks izglītības līmenis nekā Adelaidē. Beigās vienojāmies ka viņš paliks tanī pašā klasē kā Adeleidē, jo ja netiks līdzi tad gads būs jāatkārto. Pēcis skolu pabeidza ar ļoti labām sekmēm.
No sākuma man ar darbu bija grūti, jo bija jāiekārto birojs un jāmeklē darbinieki un klienti. Mūsu specialitāte bija mechāniskās un elektriskās iekārtas daudzstāvu ēkās. Mēs skaitījāmies „Services consulting engineers”. Izplānojām iekārtas, sagatavojām specifikācijas (darba aprakstus) sameklējām speciālistu firmas un pēc tam pārraudzijam darbu. Darbi parasti nozīmēja gaisa dzesināšanu un ventilāciju, liftu un uguns aizsardzības iekārtas. Pirmais projekts bija mazs 30 istabu motelis. Tad nāca Westpac banka pilsētas centrā un vairākas daudzstāvu biroja ēkas. Visi šie projekti ilga vairākus gadus. Katrs bija jāizplāno, jāuzzīmē un jāsagatavo darba apraksts (specifikācija), jāsameklē kontraktors un pēc tam jāizseko viņa darbam. Birojā bija starp 9 un 12 cilvēkiem – inženieri, techniskie zīmētāji un mašīnrakstītājas. Toreiz nebija datori kā tagad. Tomēr pēc vairākiem gadiem es sāku izmantot datoru specifkāciju rakstīšanai jo tur daudzi teksti atkārtojās. Toreizējais dators bija ‘filing cabinet’ lielumā ar vairākiem ‘dumb termināliem’, kas izskatījās pēc rakstāmmašīnām.
Pirmā māja ko Brisbanē īrējām bija būvēta kā tipiska tā laika Queenslandes māja, kas visas, iespējamo plūdu dēļ, tika būvētas ar gaŗām „kājām”. Autiņus parasti novietoja zem mājas. Tādas būvēja arī tajās vietās kur nebija plūdu draudi. Mūsu mājā, kas arī bija uz gaŗām „kājām”, mēs nodzīvojām dažus gadus un tad nopirkām zemes gabalu netālu no pirmās mājas un uzbūvējām sev māju bez gaŗām „kājām”, jo tas nebija plūdu rajons.
Brisbanē nodzīvojām vairāk kā 20 gadus. Iepazinām daudzus draugus un pēc laika aktīvi piedalījāmies latviešu sabiedrības dzīvē. No sākuma mēģinājām turpināt arī ūdens slēpošanas sportu, bet tas izrādījās nepraktiski jo mums nebija slēpošanas laiva un nepazinām nevienu ar pietiekoši lielu laivu un kam interesē tas sports. Bija jābrauc uz Gold Coast (dažu stundu brauciens) un jāmaksā par katru braucienu ar ūdens slēpēm.
Sākuma gados biju ļoti aizņemts ar darbu un nepiegriezu daudz vērību latviešu sabiedrībai. Vēlāk tomēr dziedāju jauktā korī un spēlēju vairākās lugās Brisbanes latviešu teātrī. No Brisbanes regulāri (katru gadu) braucām uz latviešu kultūras dienām, kas tajā laikā notika katru gadu citā pilsētā. Kad Brisbanei bija kārta rīkot Kultūras dienas, tad visi ņēmām aktīvu dalību to organizēšanā.
Tikšanās ar Vitlama kundzi.
Man, kā Brisbanes biroja vadītājam, bija regulāri (ar viena vai divu mēnešu atstarpi) jābrauc uz Firmas galveno biroju Melburnā atskaitīties. Vienā šādā braucienā man bija nejauša satikšanās ar Austrālijas premjerministra sievu Margrietu Vitlama kundzi. Tas bija vienā lidojumā no Melburnas uz Sidneju kad man vietu ierādīja blakus Vitlama kundzei lidmašīnas pirmā rindā. Vitlama valdība bija no strādnieku partijas (Labour Party) un tā ar lepnumu paziņoja ka visi valdības ministri oficiālos braucienos brauks tūristu klasē kopā ar tautu. Tā mēs ar Vitlama kundzi bijām lidmašīnas tūristu klasē, bet mūs apkalpoja itkā mēs būtu pirmā klasē. Vitlama kundze toreiz neielaidās nekādās sarunās ar mani, tikai lasīja avīzi. Tas notika 1975. gada beigās īsi pirms Austrālijas valdības vēlēšanām kuŗās Austrālijas liberāļu partija uzvarēja un tūlīt pēc uzvaras vēlēšanu dienas vakarā paziņoja ka jaunā valdība atcels iepriekšējās strādnieku partijas valdības lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.
Tā gada augustā Vitlama Austrālijas valdība nolēma ka, lai uzlabotu labāku sadarbību starp Austrāliju un Baltijas valstīm, ir nepieciešams atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Šis lēmums esot pieņemts ņemot vērā pašreizējo situāciju, ka padomju vara jau 30 gadus ir nostabilizējusies Baltijas teritorijā. Vēlāk izrādijās ka premjerministrs Vitlams, gatavojoties savai pirmajai oficiālai vizītei uz Maskavu, gribējis paņemt līdzi mazu „dāvanu” lai nolīdzinātu ceļu un tai pašā laikā neradītu problēmas Austrālijā, jo baltieši esot pasīvi austrāliešu polītikā. Diemžēl tā tas nebija un šis lēmums izraisīja tik lielu reakciju Austrālijas un visas pasaules baltiešu sabiedrībā, ka šis jautājums tika iekļauts liberāļu partijas priekšvēlēšanu platformā.
Kopš 1957. gada Rietumvācijā, Minsterē darbojas latviešu ģimnāzija (MLĢ). Tā bija pilntiesīga privāta vidusskola Rietumvācijā, kuŗas absolventiem bija tiesības iestāties visās Vācijas universitātēs. MLĢ visas mācības notika latviešu valodā. Daudzi latviešu jaunieši no Austrālijas, ASV un citām rietumvalstīm brauca uz Minsteres ģimnāziju mācīties. Mūsu vecākais dēls Pēteris 1971. gadā, 16 gadu vecumā beidza austrāliešu vidusskolu un mēs ar Maiju nolēmām viņu sūtīt vienu gadu uz Minsteri, galvenokārt, lai uzlabotu latviešu valodu. Un Pēcis jau arī bija priecīgs braucējs.
Šis Minsteres brauciens diemžēl bija dārgāks „prieks” nekā es biju iedomājies un ko es nevarēju atļauties pārējiem bērniem. Par to domājot es toreiz daudzas naktis negulēju. Bija ne tikai ceļa izdevumi uz Vāciju un atpakaļ, bet arī viena gada privātas skolas maksas un internāta izdevumi.
1980to gadu otrā pusē manas Firmas Sidnejas nodaļai vajadzēja palīdzību un es daudzus mēnešus pirmdienas rītos braucu strādāt uz Sidnejas biroju, naktis pārgulēju hotelī un piektdienas vakaros braucu atpakaļ. Pēc kāda gada mani pārcēla strādāt uz Sidneju no kurienes es 1996. gadā aizgāju pensijā.
Sākuma gados pēc pārcelšanos uz Sidneju dziedāju jauktā korī un piedalījos latviešu sarīkojumos, bet citādi biju diezgan pasīvs. Pēc pensionēšanās no maizes darba es ņēmu daudz aktīvāku dalību Sidnejas latviešu sabiedrībā. Toreiz Sidnejā un Melburnā bija atsevišķas latviešu kreditsabiedrības. Es iestājos Sidnejas Latviešu kreditsabiedrības valdē un tur nostrādāju vairākus gadus līdz tam brīdim kad Sidnejas un Melburnas „Latviešu bankas” apvienojās.
Strādāju arī pie dažādiem Sidnejas latviešu nama remonta darbiem; kā lielās sarīkojumu zāles dzesināšanas iekārtas būvi un tualetes bloka pārbūvi. Tūlīt pēc iebraukšanas Sidnejā iestājos Sidnejas Latviešu biedrībā, ko toreiz vadīja mans kādreizējais kuģa biedrs Alfreds Siļķēns ar ko pirmajā Austrālijas gadā cirtām cukura niedras. Vēlāk iestājos arī biedrības valdē. Turpināju dziedāt abos koŗos un ņēmu dalību arī vairākās lugās Sidnejas latviešu teātrī.
Daudzus gadus kopš mazdēla Arvīda piedalīšanās viņa pirmajā 3×3 saietā es turpināju braukt uz Austrālijas 3×3 saietiem kur rakstīju un rediģēju viņu dienas avīzi Tauriķis. Nu jau vairākus gadus es arī gatavoju SLB mēneša izdevumu Ritums.
Mans pirmais Latvijas brauciens kopš izbraukšanas 1944. gadā.
1990. gada 4. maijā Latvija paziņoja de jure neatkarību – Augstākā Padome nobalsoja par neatkarīgu Latviju un sākās tā saucamais pārejas periods. Tanī gadā Latvijā bija arī XX Dziesmu un Deju svētki. Visa pasaule redzēja kā Latvijas komūnistu valdība, ievēlēta pēc Maskavas noteikumiem, nobalsoja par Latvijas izstāšanos no Padomju savienības. Rīgā atkal dziedāja Dievs, svētī Latviju, lai gan de facto Latvija vēl skaitījās daļa no Padomju Savienības. Domāju ka nu man ir jābrauc uz Dziesmu svētkiem visu to redzēt. Un es aizbraucu un nodzīvoju tur veselu mēnesi. Bija tikai grūti iet uz Padomju Savienības vēstniecību Sidnejā pēc vīzas lai iebrauktu Latvijā. Latvija ieguva pilnīgu de facto neatkarību apmēram gadu vēlāk 1991. gada 21. augustā.
Latvijā pavadīju brīnišķīgu laiku. Rietumu lidmašīnas toreiz nebrauca uz Rīgu, tāpēc es lidoju uz Tallinu un Pēteŗa Laķa mamma man atbrauca pretī ar puķu pušķi. Braucām ar autobusu uz Rīgu. Pie Igaunijas / Latvijas robežas izkāpu no autobusa un pirmo reizi pēc 46 gadiem es atkal stāvēju uz Latvijas zemi. Apmetos pie Laķiem, kas bija Maijas radinieki. Laķi toreiz dzīvoja Lāčplēša ielā. Rīgā bija liepu ziedu laiks.
Bijām neliela grupa no Austrālijas un visu dziesmu svētku nedēļu mums bija jādzīvo kopmītnē vienā medmāsu mājā. Mūsu rīcībā bija nozīmēts autobuss ar šoferi, kas mūs visur vadāja. Dziesmu svētku gājienā Austrālijas koris gāja kā atsevišķa grupa ar Latvijas un Austrālijas karogiem. Es nesu Austrālijas karogu. Skatītāji deva ziedus un aicināja „brauciet mājās”. Gājiens bija gaŗš līdz pat Daugavas Tautas deju stadionam.
Toreiz bija divi noslēguma koncerti vienā dienā, 8. jūlijā – plkst 11.00 Dzīvības dziesma un plkst 18.00 Brīvības dziesma. Pirmajā daļā mūs ārzemju koŗus novietoja dziedātāju labā pusē (no skatītāju viedokļa). Bija noorganizēta maza ceremonija ārzemju koŗu iepazīstināšanai, jo šī bija pirmā reize kad ārzemju latviešu koŗi bija aicināti piedalīties Latvijas Dziesmu svētkos. Starp ārzemju koŗiem bija arī latviešu koris no Ļeņingradas. Mums bija izdalīti zvaniņi un svilpītas. Pēc diriģentes norādes ārzemju koŗi sazvanījās un sasvilpās ar Latvijas koŗa daļu kas bija novietota kreisajā pusē pretī ārzemju koriem. Tad ārzemju koŗi un tā Latvijas koŗa daļa kas bija kreisā pusē iznāca skatuves priekšā, abi koŗi sasveicnājās un tad visi dziedāja Dievs, svētī Latviju!
Man tas bija neaprakstāms pārdzīvojums kad pirmo reizi Latvijā pēc izbraukšanas 1944. gadā mēs lielā estrādē dziedājām Latvijas himnu. Bira asaras, tā kā gandrīz nevarēju dziedāt. Kopš tā gada es esmu piedalījies visos Latvijas dziesmu svētkos.
Mans dēls Edvīns, kas toreiz jau vairākus gadus dzīvoja Šveicē, dziesmu svētku laikā bija atbraucis uz Latviju. Latvijā Edvīns bija apmeties pie drauga ģimenes. Noslēguma koncerta dienā Edvīns bija atnācis uz koncerta otro daļu Brīvības Dziesma. Viņš uz kalna skatītāju aizmugurē bija atradis 3 ugunsdzēsēju mašīnas ar pilnu apkalpi, kas tur dežūrēja. Viņš esot pierunājis vienu no apkalpes vīriem lai par 1.00 $USD viņi paceļ Edvīnu ugunsdzēsēju mašīnas grozā. Tā nu Edvīns lielījās ka viņš esot daļu no koncerta klausījies no augšas.
Pēc Dziesmu svētku koncerta mēs braucām uz Tentēn-Jāņiem, mana vectēva saimniecību Lielvārdes pagastā. Gribēju to parādīt Edvīnam un arī pats apskatīt kā tur izskatās pēc visiem šiem gadiem. Braucām ar Edvīna drauga mašīnu. Saimniecība bija pārmainījusies līdz nepazīšanai.
Labības šķūnis un govju kūts pazuduši. Palikuši tikai pamatakmeņi. Kāds dzērumā esot ēkas nodedzinājis. Zirgu stallis pārvērsts par dzīvojamo māju. Klēts, kur agrāk glabājām graudus, bija paplašināta un arī pārvērsta par dzīvojamo māju. Izrādās ka visas saimniecības ēkas esot kalpojušas kā Lāčplēša kolhoza strādnieku dzīvokļi. Ābeles, jāņogu un ērkšķogu krūmi pazuduši. Lepnais ozols pagalma vidū, zem kuŗa vectēvs bieži sēdēja, nocirsts. Nekāda skaistuma. Nebija arī vairs labības, kartupeļu un dārzāju lauki. Viss bija pārvērsts pļavās.
Pēteris Laķis man izrādīja Rīgas pili, kas toreiz bija Pionieru mītne (aizmirsu pareizo vārdu). Izstaigājām vairākas telpas un pils pagalmu.Toreiz atjaunotai Latvijai vēl nebija savs prezidents. Pirmo pēckaŗa Latvijas prezidentu ievēlēja 1993. gadā.
Pēteris Laķis, kā Augstākās Padomes deputāts, mani ieveda arī parlamenta sēžu zālē (sēdes laikā), kas tagad ir pārbūvēta Saeimas vajadzībām. Sēde notika latviešu un arī krievu valodā. Pēteris teica lai es neuztraucos par krievu valodu, mēs visu saprotam. Kad pēc dažiem gadiem, 1993. gadā Latvija gatavojās 5. Saeimas vēlēšanām Pēteris L. nekandidēja. Viņš teica ka tagad sākās mantas dalīšana, tas mani neinteresē – mans darbs ir izdarīts.
Pēteris L. mani iepazīstināja arī ar Rīgas Latviešu biedrības valdi, lai gan pašā biedrības ēkā tad vēl bija krievu virsnieki. Piedalījos arī vienā Rīgas Latviešu biedrības izbraukumā un iestājos par ārzemju biedru Rīgas Latviešu biedrībā.
Diezgan daudz staigāju pa Rīgas ielām mēģinādams atcerēties vecās vietas, bet daudz kas bija mainījies. Avotu ielas māja, kur bērnībā dzīvoju, no ārpuses izskatījās tāda pati kā agrāk, bet kad uzkāpu pa trepēm uz opapa dzīvokli pie durvīm atradu divus zvanus – tātad tur dzīvoja divas ģimenes. Pagalmā redzēju būvstrādnieku mašīnas, droši vien kādi dzīvokļi tika remontēti. Aizgāju arī uz manu skolu Stabu ielas stūrī, bet tur mani nelaida iekšā jo esot skolas brīvdienas. Es vēlāk tomēr skolā tiku apskatīties – nākošajos Dziesmu svētkos 1993. gadā. Par to bija gādājusi Pēteŗa Laķa mamma kuŗai, kā bijušai skolotājai, laikam bija kāda teikšana. Ar pieauguša cilvēka acīm skatoties skolas klases, skolas sarīkojumu zāle un pagalms izskatījās daudz mazāki nekā es atcerējos.
Rīgas dzelzceļa stacija arī bija pārbūvēta. Kāds Laķu ģimenes draugs, architekts, man Rīgā lepni rādīja ēkas kuŗās viņš pārraudzīja remontdarbus. Uzzinājis kad Austrālijā vecākā ēka nevarētu būt vecāka par 200 gadiem, viņš brīnijās ka tā jau neesot veca ēka.
Uz pāris dienām aizbraucām arī uz Ezeri Lietuvas robežas tuvumā pie Laķu ģimenes draugiem. Tur bija liela uzņemšana ar bagāti klātu galdu. Braucām ar vilcienu kas dažus kilometrus brauca pa Lietuvu.
Dziesmu svētku nedēļā pa koŗu mēģinājumu laiku Studentu korporācijas rīkoja Tautas komeršu Lielvārdē. Bija norunāts satikties pie speciāliem autobusiem Vērmanes dārzā, bet es tos nokavēju jo no rīta biju Dziesmu svētku mēģinājumā Mežaparkā un, nepārzinādams Rīgas tramvaju satiksmi, no turienes neizbraucu laikā. Uz Lielvārdi es tomēr aizbraucu par 5.00 $USD ar autobusu, kas bija piekomandēts Kanadas tautas deju grupai. Autobuss tajā brīdī bija brīvs un šoferis gribēja piepelnīties.
Tikdaudz par maniem pirmajiem Dziesmu svētkiem Latvijā.
1990’to gadu sākumā visi, kas bija dzimuši un dzīvojuši pirmskaŗa Latvijā un viņu pēcnācēji, (tas ir pirms 1940. gada 17. jūnija) varēja dabūt atjaunotās Latvijas pilsonību. Bija vajadzīgi tikai pierādoši dokumenti. Mēs ar Maiju nokārtojām formalitātes un dabūjām Latvijas personas kodus sev un visiem bērniem un tā laika mazbērniem.
Nākošais solis bija Padomju Savienības nacionalizēto īpašumu atgūšana. Kā jau iepriekš minēju, manam vectēvam bija lauku saimniecība Kaibalā un vectēva māsai arī bija saimniecība upītes otrā pusē. Vectēva māsai nebija bērni un viņa mira neilgi pēc kaŗa. Es, kā likumīgs mantinieks, pieprasīju abas saimniecības un 1996. gada septembrī saņēmu no Lielvārdes pilsētas valdes manas kopējās saimniecības „INGUŽI” robežplānu. Pieprasīšanas procesā gan bija mazi sarežģījumi, jo Latvijas archīvos nevarēja atrast mana tēva dzimšanas apliecību un līdz ar to nevarēja pierādīt viņa radniecību manam vectēvam un tātad arī manu radniecību. Lai to nokārtotu es, ar kaimiņa Alva Skudras (manā vecumā) palīdzību, sameklējām vēl divus kaimiņus mana vectēva mājas apkārtnē, kas mani atcerējās no Ulmaņa laikiem un bija gatavi liecināt Ogres rajona tiesā, ka es esmu mana vectēva mazdēls.
Alvis Skudra bija tas pats puisis kas 1941. gadā, ziņkāres dzīts, steidzās skatīties kas notika ar pasažieru vilcienu, kuŗam uzbruka vāciešu kaŗa lidmašīna. (sk. 5. lpp). Alvis, kas dažus gadus vēlāk tika iesaukts vācu armijā, man tagad stāstīja ka mans tēvs toreiz esot viņam devis labu padomu (par ko viņš esot bijis ļoti pateicīgs), lai viņš dabonot smagās mašīnas braukšanas tiesības un tad dienējot kā frontes piegādātājs nevis kaŗotājs. Viņš to esot arī darījis un pēc krievu ienākšanas Latvijā esot tādā pašā kapacitātē dienējis arī krievu armijā.
Tētis,
2020. g. novembrī.